Bērnībā es lasīju žurnālu "Tramvajs". Tā tik bija psihodēliska lasāmviela. Es tolaik biju saprātīgs puika, krietni attapīgāks, mierīgāks un labsirdīgāks nekā tagad. Tāpēc sirreālisma pilnie teksti no žurnāla man izraisīja ilgstošu stuporu. Procesors uzkārās, kā mēdz teikt humorists Zadornovs. Toties, mēģinot saprast neaptveramos žurnāla brīnumus, es ieguvu humora izjūtu (cerams) un prasmi uztvert "liriķus" un viņu literāros jociņus. Bet tad es izaugu un sāku rīt iekšā izdevumu, ko kādreiz lasīja mana pieaugusī māsa - žurnālu pusaudžiem ar nosaukumu "Mēs".
Bet tagad labi cilvēki ir noskenējuši un izlikuši "Tramvaju" īpašā mājaslapā. Tiem, kam šis vārds neizraisa saldu nostalģiju, droši vien nav vērts vilkt.
Viņiem es labāk iedošu citātu, lai novērtētu garu.
Kuļas Mēnesszivs smiltīs, bet aizpeldēt nekur nevar.
– Tūlīt mēs viņu izzvejosim, – nopriecājās Panda.
– No kurienes tad jūs mani, khe-khe, izzvejot taisāties, – klepo Mēnesszivs, – ja jūra sen ir izžuvusi? Saule tak, re, kā karsē!
– Vai tad bez ūdens var dzīvot? – brīnās Koļa.
– Nevar, – nopūšas zivs. Bet, re, pielāgojos . . .
Žurnāls «Tramvajs»
2006-06-10